Kuļmašīna.

Braucu autobusā un stipri cerēju, kaut nolītu. Iznāca materializēt līdz negaisam ar pērkonu. Izmirku ar vislielāko pateicību, ka tieku norāta. Visa pilsēta, netīrumu un putekļu oāze, nogāja, un, patisībā, kamēr visi skrien, es gribēju, lai lietus iesūcas pēc iespējas dziļāk ādā un saslapina katru šūnu. Zināms fakts, ka lietussargus es nenēsāju nemaz, kopš tie ne visai mistiski [lasi - tiek aizmirsti] pazūd.




+Pirms dienas biju apmeklējusi Ludmilas Azarovas sarunu. Galvenokārt par valodu, tāpēc manāmi vīlos, ka ne par Vācieti. Saskatīju, ka tā dvēseles barība nav noplakusi, bet tāda subjektīvāka, ar savu viedokli palikusi. Priecāties vai kā? Nolikt nost domas par sevis audzināšanu iziet vienkāršāk, nekā plānoju...

++Ome tērē laiku iegribām. Esmu viņas trusis, tāpēc galvgalī sēž jēla ola. Brr. Vairāk smieklīgīīī, nekā kas racionāls. Varbūt atkal sapņošu "kad zāle zaļāka un debesis zilākas".

+++Pašam savu pulsu ir dikti grūti precizēt, tāpat - KĀPĒC ražo vitamīnus, kuri pat no anatomiskās uzbūves viedokļa normāli pa barības vadu noiet nevarētu?!