Caurbiras monologs.

Katra pēdējā, bet šī ir vispār visvispēdējākā brīvlaika diena. Vidusskolai. Nekur neder būt viegli ietekmējamam, bet pirmais, kas mani apsveica ar rītu, bija opīša līķis pagalmā. Pretēji māmai - šoka iztrūkums; jau biju izdomājusi, ka nākamos gados vecā mājas paaudze skrupulozi un pastāvīgi atstās nišas, kurās salīst jaunajiem.
Vakardienas Lielā pagāja Bolderājas pludmalē. Ar kompāniju, ar kūku, pūpoliem. A man savajadzējās vientulības, kas pašlaik aizgūtnēm tiek smērēta ap Šopēna mūziciņu, no kuras neko pat ar kuņģa maliņu nejēdzu, bet sirds ta klausās un tā kā pēc kaķu zālēm dīc.

P.s. Lauris iedeva "Gūtenmorgena" stāstiņus, jābūt asprātīgiem; tas ir - jākļūst asprātīgākiem [vēlējums]! Meklēju sarkanmataino, virs pusmūža sievieti, kas mani atmaidzināja Satori grāmatnīcas rīkotajā dzejas lasījumā.

P.p.s. Interesē, vai ar psihologu var iet un runāties par nepareizu apavu izvēli? Skapī kādas simtās ar papēdi virs 10. Ko Freids par to teiktu?