Augstu laimi, prieku sev jeb pieraksti uz maliņām.

Manas iekšiņas Kāpēcīša prognoze liek sadrūmt. Es patiesi sajūtu, kādā agonijā ir mana vajadzība pēc krietniem cilvēkiem, bet, tos nesaņemot tik bieži vai nesaņemot vispār, iet noskrieties bekot. Vai jel kādreiz pienāks tā liktenīgā stunda, kad atvērsies miljardā acs, jo, kā redzams, ar divām man nepietiek, un sākšu caurskatīt cilvēka glumo draudzību, mīlestību, sapratni? Tas nav godīgi. Iekšiņa vai čīkst kā neeļļotas durvis kādā nabagmājā. Pat gatavs pa muti līst jautājums - par ko? Tas ir vājais jautājums, tādi izceļ savu personisko personību pāri citiem, tāpēc tikai kaitē, jo mērķis ir cilvēkus iemīlēt, nevis nicināt. Tad tā ir kāda neiedomājama dzīves nekaunība, atkal un atkal ļaut samierināties ar to, ka "tā vienkārši ir" un tad smalkjūtīgi apskaidrot, ka tas tā "vienkārši nav"?

+Kad es uztraucos, pie velna, pat kad es uztraucos viena, man sāk svilt vaigi. Kaitina. Iespaidīgāk jau būtu tad, ja radītājs šādai galvas izpausmei radītu atbilstošu vizuālo efektu, piemēram, acis apmainītos vietām, vai mati viļņveidīgi kustētos kā radari. Es nevaru uzmeklēt iemeslu, uztaustīt savu iedzimtību, epiģenētiskos faktorus vai audzināšanas problēmas, kas liek man tik pastiprināti izgaršot tos sūdus. It kā darīt nebūtu ko. Jau desmitās klases beigās es sev parakstīju lēmumu, par to, ka attālināšos no emocionalitātes un pievērsīšos kaut kam, kur ir vismaz virspusēji analizējama sistemātika, sakarības, skaitļi, termini, mērierīces, atklājēji, prēmijas. Jo man apnika neko ne par vienu nezināt ["nespēt saprast"], jo vieglākais spļāviens cita sejā ir ar nosaukumu "Tu neesi es". Līdz kacinošai nespējai ir traucējis man šis relativitātes trumpis katra kaudzītē. Tas nav smieklīgi, tas ir tas nespēks, kuram nemaz nebūtu jābūt.

++Pauls Stradiņš ir teicis, ka augstākā medicīna ir mīlestība. Vai atkal nav paradoksāli, ka, sarunās ar šīs pašas autoritātes dibinātās slimnīcas dakterīšiem, viņi atklāja pamatpostulātus - nepieķerties raksturiem, ņemt vieglāk vai pat ignorēt, jo tu esi viens, viņi ir daudzi. Tad jautājums rodas pats no sevis - cik daudz esi gatavs dot, un cik vispār tevī ir bijis, lai nonāktu pie šī, it īpaši pēc Hipokrata zvēresta. Es negribu, ka cilvēki paliek nulles, vai ka ir tikai viens vai pusotrs, kam svēti ticu un padodos, kuru neuzskatu par kārtējo, jo nav jau vērts...

+++Man jau kādu laiku draugs met iekšā pa akmentiņam dārziņā, sakot, ka atvērtums ir ceļš uz laimi, bet pats zina, ka pēc tādas plašās atvērto durvju dienas seko vien izmisis šņuksts, jo, ak vai, nejau visi uz tā paša viļņa un, ak vai, ir arī tie, kam izmantošana kā māksla. Es tev jau reiz iesitu par tiem aplausiem pēc šī šņuksta, kad tāda, bez vārdiem un pilnīgi apreibusi no tukšuma, atrāpoju pie tevis, lai arī tu atjēgtos. Un tas nebija tāpēc, ka tu teici nepareizi, bet tāpēc, ka tu arī tam neesi piemērots, jo es tevi mīlu un negribu, ka tev kaut mazdrusciņ kaut ko sačakarētu tādi-nekādi caurgājēji.


______________________________________________
Lai kaut kā sev nomāktu šo pārejošo lēkmi, mani kopš šīs dienas priecē viens eksperiments, kurš saucas par Schrödinger's cat. Tas tik jauki parāda, ka, kamēr mēs nezinām, kā īsti ir, viss notiek pēc principa 50 uz 50. Respektīvi, ja es aizveru acis un iedomājos, ka esmu pļavā, kamēr es tās atveru, iespējams es tieši tur esmu. Tā iznāk, ka es drīkstu sevi atārstēt ar iztēles un lielas gribēšanas metodi.