Radziņi niez. Un ir vēl tikai pats rīts. Vēl ir neapmierinātība par pazaudēto stundu laika, kuru, liekas, nekādi nevaru ne atgulēt, ne sasteigt.
Bērna prieks par savu martu, kas tomēr neaizgāja viss kā pēdējais draņķis, bet beidzamā dienā, savu miesu kārtīgi aplūkojis, izlicis apžūt. Kā Lauris saka, ir tāds fiziski saprotams jēdziens kā Pavasaris [kaķi - nē], kad vieglāk ir elpot, iet. Arī padevos un šo brīvlaika nedēļu neiespēju pavadīt pie ķīmijas.
Vakar, izpētot savas dakteres seju, nolēmu, ka šī sieviete nav jāņem nopietni. It sevišķi pēc vismaz divām slimībām, kuru nosaukumus es, nošauj mani, nevaru izrunāt, bet esmu "kaut kad tur" slimojusi. Un secinājums vispār ir gauži vienkāršs - 7 tūbiņas asiņu vējā! :D
P.s. Es arī būšu kaktu dakteris.
No comments:
Post a Comment