Būtu gan lieliski, ja galvu izvēdināt kā istabu drīkstētu. Izberzt atvilknes, aizbāzt aiz skapja neticamus lielumus. Ir tas Āgenskalns tuvitāls. Tik ļoti smeldzošas un skumjas, bet arī mīļas un draudzīgas atmiņas. Ir gandrīz visas ielas, pa kurām varu staigāt izbolītām acīm un improvizēt ar dūmkociņiem, bet viena... tai es neeju klāt, kaut pašai vajag. Pirms gandrīz diviem gadiem man teica, ka būs labi. Nav. Man vēl joprojām Viņas trūkst. Tik ļoti, ka es tieši šobrīd parakstītos uz tārpu skaitīšanu mūžībā, ja vien Viņa pienāktu man klāt, sasistu sānu, ietriektu saules pinumā, novicinātu sejā kūku un pateiktu:"smaidi, sivēn, laime nāk," kā to varēja ņemt, kad vēl varēja.
P.s. Taču ar paldies būtu par maz, lai pateiktos, ka esmu savā dzīvē pieredzējusi ko smagi vairāk par vienkārši draugu.
No comments:
Post a Comment