Sāls. Tas vai Tā, Ilzīt? Kā tur bija?

1. Kamēr vēl ir laiks, gribas atkal taisīt pieaugošu entropiju internetā. Atminos, ka man jau no bērna kājas svarīgi ir bijis visu ko pierakstīt. Un galvenais - cik glīti! Bet, ne par to. Svarīgākais ir pūpolu ziedēšana manā virtuvē! :) Kā tādi mazi kaķēni ar vasarraibumiem. Kamēr es tos tā kārtīgi apglaudīju, runāja arī rādiō. Protams, 90.7, kas gan ir visai "mūldēšana fonā". Tēma raidījumā par to, kā labāk dzīvot, bija veltīta skolām, pedagogiem u.t.t. Zvanītājs, vīrietis, ēterā jautāja, vai mums neliekoties dīvaini, ka savam bērnam pasniedzējus neizvēlamies paši. Iznāca šai brīdī aizrīties ar tēju. Labi, ka vispār šīs nozares cilvēki eksistē. Es labāk aplauztu sev visus pirkstus un mēli, nekā tuvotos skolai pēc skolas beigšanas.

2. Dikti sāpīga tēma, atgriežoties pie tās pārliecības par pieaugošo nekārtību, ir jaunizceptie literāti. Piemēram, varu pastāstīt, ka pēc Dostojevska "Nozieguma un soda" vēljoprojām nevaru normāli dzīvot [Pastulbi, ka ar lielo aizraušanos noskatījos arī "Idiotu", kas to nevarēšanu vismaz dubultā pavairoja], t.i., uztvert jūtas. Lomu spēlē arī pieķeršanās vārdiem, un ņemšanu personīgi, kas it kā man atbilstot no fenotipoloģijas kritērijiem, tāpēc pēc šitādām grāmatām visas pasaules bēdas liekas realizējušās matērijā, proti, visā, kas ir. Un, lūk, tāpēc man ir kaut kāda neizskaidrojama agresija pret tiem daiļrunīgajiem komiksiem, kas savu fabrikas štancējumu laiž pa visām vietnēm. Lieki piebilst, ka lielākā daļa no šiem "dzejoļiem/prozas" ir nemākulīga vaidēšana ar sirreālisma iepinumiem bez jebkādas loģikas [Atzīsim, ka gandrīz visā pastāv loģika].

UN, UN, UN, UN es atradu īsto, kas pilnībā un man tīkamā veidā atklāj, kā ir ar to mūslaiku literatūras virtuvi. (Ceru, ka stipri nepārkāpju autortiesības, tikai vairoju atpazīstamību.)

%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.

Māris Bērziņš. "Gūtenmorgens un rakstnieks".

(No īsprozas krājuma "Gūtenmorgens")

Vienreiz Gūtenmorgens sēdēja parkā uz soliņa un gaidīja Krūmiņu, taču tā vietā nez kādēļ pienāca Lapiņš.
-O, Lapiņš,- iesaucās Gūtenmorgens.
-Sen neesi redzēts!
-Tā ir. Kur tie gadi,- Lapiņš apsēdās uz soliņa.
-Kā iet, ko dari?- Vaicāja Gūtenmorgens.
-Es...-Lapiņš minstinājās.-Nu, rakstu... mazliet.
-Oho,-Gūtenmorgens sarosījās.-Ko tad raksti? Romānus? Iedosi palasīt?
-Viens romāniņš man ir padomā, bet nupat avizītē bija stāsts. Lasīji?
-Ai, nē. Manīju gan, bet kaut kā nesanāca. Foršs stāsts?
-Nu, es nezinu... man šķiet, nu... vajag izlasīt,-Lapiņš negribēja sevi lielīt.
-Rakstnieks! Nu, baigais!-Gūtenmorgens atzinīgi uzsita Lapiņam pa plecu.
-Tad tu tagad strādā par rakstnieku? Nopelnīt arī var?
-Nu, kā lai saka...-Lapiņš nespēja atrast īstos vārdus.
-Ak, tā,-Gūtenmorgens kļuva domīgs un ar skatienu ieurbās Lapiņa kaklasaites mezglā.
-Bet kāpēc tu tāds sapucējies?
-Es? Es neesmu sapucējies. Es vienkārši esmu akurāts,-Lapiņš notrauca puteklīti no uzvalka piedurknes.
-Lapiņš ir nevis akurāts, bet zikurāts! Literatūras zikurāts!-Krūmiņš bija pienācis tik klusi, ka Gūtenmorgens un Lapiņš satrūkās. -Tu lasīja avīzītē viņa pēdējo stāstu? Nu, to, kur tas čalis vispirms trolejbusā, bet pēc tam tramvajā... Nu, tu zini, ja?
-To? Nē, to vēl nepaguvu. Bet noteikti izlasīšu, kad sanāks laiks,-Gūtenmorgens gribēja iepriecināt Lapiņu.
-Izlasi gan. Lapiņš drīz būs klasiķis,-Krūmiņš noglāstīja Lapiņam galvu.
-Nu, kur tad nu es,-Lapiņš pietvīka.
-Man pieminekli neceliet, man klintsakmeni neveliet...-Gūtenmorgens sāka deklamēt un jau pina lauru vainagu no liepas zariem, bet Krūmiņš viņu pārtrauca:
-Bet vajadzētu! Vajadzētu pieminekli. Ko tu saki, Lapiņ?
-Nu, beidziet. Es taču vēl esmu dzīvs.
-Nu un tad? Kad nomirsi, varbūt neviens pat neatcerēsies. Labāk uzreiz, kamēr mums vēl nav pārgājis, vai ne, Gūtenmorgen?
Gūtenmorgens piekrita uzreiz, un viņi abi ar Krūmiņu sameistaroja Lapiņam pieminekli un novietoja to turpat parka zālienā.
-Nu, kā?-Gūtenmorgens gaidīja Lapiņa vērtējumu.
-Mīļie, nu, vai tad vajadzēja... Nē, nu, nekas jau... tikai...-Lapiņš atkal nevarēja atrast īsto vārdus.
-Kas - tikai?-Gūtenmorgens sarauca pieri.
-Nu, bet kāpēc tik maziņš?-beidzot lapiņš izmocīja.-Knapi var samanīt.
-Zāle gara, sen nav pļauta. Tas-pirmkārt,-teica Krūmiņš. -Otrkārt, mēs speciāli tādu veidojām, lai tu varētu viegli ielikt kabatā un pats nolikt, kur tev vajag. Treškārt, tu jau vēl neesi miris. Nomirsi, varbūt dabūsi lielāku.
-Tieši tā!-Apstiprināja Gūtenmorgens un ielika pieminekli Lapiņam kabatā.
-Bet tagad-ej. Ej, raksti, lai mums ir ko palasīt. Uzraksti kaut ko... Nu, tādu!!! Es zinu, tev sanāks!-Gūtenmorgens viegli paplikšķināja Lapiņam pa plecu un uzdāvināja viņam zaļu pildspalvu ar lukturīti.
Lapiņš aizgāja, izgaismodams sev ceļu ar jauno pildspalvu, bet Gūtenmorgens atviegloti nopūtās:
-Ir prom... Viņš tiešām tik labi raksta?
-Grūti pateikt. Man viens teica, ka esot lasījis avīzītē stāstu... Citādi jau es nezinātu...
-Ja?-Gūtenmorgens kļuva domīgs.-Varbūt man arī kaut ko uzrakstīt?
-Pamēģini! Ja jau Lapiņš var, varbūt arī tev kaut kas sanāk,-teica Krūmiņš un sāka pamazām ieskicēt nākamā pieminekļa aprises.

%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.%.

P.s. Es gan nojaušu, ka mēs visi šajā absurdā ik pa reizei piedalāmies.