Vienīgi smaids

Tirpst kreisā roka un maz pamazām kājas sāk just sevi un izbijušo Vantinieku. Slēdziens pamatīgs un nekautrīgs "Es mīlu Literatūru" un ļoti cilvēkus, kas ar to iet draudzīgi. Lai gvelž niekus, kam plāns urbis un galdiņš.. Tikai tie, kuriem neceļas mute izrunāties par lapas pušu skaitu, ir mani. Vismaz sfērā, kura nav čamdāma.




+Zelta vārdi ir, ka jāsaskata savā acī baļķis, nevis svešam skabarga, bet, pasaulīt mīļā, kas būtu darāms ar Eiropas Savienības karogu ar visu kārti? Jautājums paliek neatbildēts, bet ir diezgan šausminoši, ja tevi ar šitādu modina izbijis draugs.

++Tā ļoti tālu no patiesības klumzājos. Negribas būt dziļajam ūdenim - tas visu nomaitā. Bet otrādi iznāk šaurpierība. Liekas, šis garstāvoklis atkārtojas pa spirāli ar samērā nelielu loku. Vai tā vajadzētu būt, ka nezini, ko teikt, lai neaizvainotu ar tiešumu, ka tiec pie prāva banalitāšu saraksta? Ir taču tā, ka pat vistuvākais nevienmēr sapratīs, ko esi salicis zem teksta; ko tad iesākt ar vēlmi iepazīties? Izskatās, ka glābj vienīgi smaids.