Pēdējais.

Mana roka tur mazāku. Gustava roku. Un abi kopā - es pēdējo reizi, bet viņš - pirmo, ieejam zālē. Smaržo pēc drusciņ vītušiem ceriņiem un rozēm. Ieklausos savās domās, tās nebeidzami saka vienu vārdu - viss. Elpa pasmaga, kājas trīc un acu plakstiņi pievērti. Kā miglā dzirdu vārdus par 12 gadiem. Pieskaros šim skaitlim, pavirpinu to pirkstos, pagaršoju to, apēdu. Jauns sākums?

P.s. Puikam es apsolīju atnākt uz viņa 12. klases pēdējo zvanu... :) Tātad 2022.gads.