Laipni lūgta mājās; māmas eksekūcija manām kājām beigusies. Arvienu tā ir vājākā vieta, kas netur tos pašus 5x10 pirmajā pakāpē. Minēšu gan, ka man bija nevainojami laba oža uz neizdošanos, proti - es tik ļoti gribētu, lai man būtu sava personīgā feja, kas visas drēbes un apavus sagādā īstajā izmērā, krāsā un ar aksesuāriem taisni pie durvīm, lai es vairs NEKAD NEKAD neietu uz veikaliem.
P.s. Vai tas nav kāds ūber izdevies eksperiments, mēģināt tirgot Latvijā blūzītes pa 50 latiem un cerēt, ka tās kāds reāli pirks?
Svarīgā daļa:
Es sevi zākāju, ka nevarēju pat līdz galam noklausīties svinīgo sēdi par godu 4. datumam. Kaut šogad manī ir vairāk dusmu, nekā patriotisma. Galējības pat. Vienu brīdi es raudu, ka manam tautietim nav darba un pie katras skumjākas tautasdziesmas, citā - nolādu saeimu. Ir pagājuši 20 gadi, es zinu, ka esmu tā paaudze, kurai izdīca brīvību. Bet vai es māku ar to operēt pienācīgi? Kad viss ir vaļā, tu aizmirsti, ko īsti gribēji.
No comments:
Post a Comment