Par to vakardienu runājot, izteku pavisam. Šūnsula pilna ar zemeņu sīrupu un un starp sinapsēm viens vienīgs morfijs. Man patiešām nevajag daudz, tikai mammu, tēti, māsu, vecmammu, vectēvu un Lauri.
VVai tev nav tā bijis, Ka pasaule šķiet tevis izgudrota, Kad ziedi un koki No zemes ir tevis saukti, Un tu nemaz neredzi, Cik daudz uz zemes ir draņķu. Un, ja arī redzētu, Nespētu atcerēties, kad esi tos taisījis.
NNav- un viss. Ir tikai gaišais un varenais ”IR”- Gaišā saudzība vājam Un rentgena redzība aklam, Un silta zeme, Un arī apautas kājas Basas.
*** Par plakātiem es vairs nerunāju. Ejiet prom, izdrāztās statujas, Pulētie vārdi Un filtrētās skaņas. Es gribu plikus faktus, Plikas sievietes, Vārdus, bez kā nevar iztikt, Un mūziku, kāda ir stārķim knābī, Upē iesviestam akmenim Un ratiem uz grambaina ceļa.
Pārējais kaut vai uz mirklīti Lai iet ratā. Mani ir piesūcinājuši Ar lieku vārdu darvu, Sabaidījuši Ar monumentāliem ķēmiem Un izskalojuši kā lupatu Ar tukšām skaņām.
Un tas viss kopā Ir saucams par niknumu, Un, ja man nedod mieru, Es varu aizmirst par pieņēmumiem Un kosties.
No comments:
Post a Comment