+Vakardiena bija jauka. Ik caur dažām minūtēm lādēju sevi par to, ko es sev uztaisīju par pusgadu īsāku, t.i. īsta klase. Tāda, par kurām runā, ka tās paliek sirdī. Nevajag jau pārspīlēt un domāt, ka tai pašā vietā, kur mamma, bet tuvāk aortai, kas vispār daudz ko skalo prom. Te arī citāts no mana pēdējā zvana dziesmas, kas principā pasaka visu vajadzīgo:
Varbūt kādreiz, varbūt kaut kad
Mēs tiksimies.
Mēs tiksimies,
Kaut kur pie piramīdām
Un ļausim smagumam no sirds,
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.
Tad smiltīs izslīdēt kā zīdam.
++ Tas ir atkal kā tāds neizlikts koeficients grūtā reakcijā - viņu vajag, bet nemāk saprast. Es un mans Lauris, kuriem tūlīt, tūlīt 3 gadi uz mutes kritīs. Laiks nudien nav vilcies. Paradokss: kad biju mazs sušķis ar divām peļastēm, domāju, ka, jo vairāk puķu puisis dāvina meitenei, jo stiprāk mīl. Ziedus mūsu periodā esmu saņēmusi aptuveni 3-5 reizes.
Bet mīlestība ir arī tad, kad divos naktī klauvēju pie durvīm, mani ielaiž, pabaro, noģērbj, saglauda, nobučo un pasaka, ka tas nekas, ka esmu stipri iereibusi. Nekādu lieku jautājumu.
No comments:
Post a Comment