Kā ne savās biksēs... Laikam esmu tik ļoti atradusi no sabiedrības, ka pašai paliek jocīgi, jo, eu, ir taču vakari, kad var un vajag aizliet acis un nodejoties līdz vēmienam. Kā vakar, patiesībā. Ar savu kolēģi (smieklīgs apzīmējums, pie kā mūs RSU radina, it īpaši tāpēc, ka šis kolēģis jau 12 gadus noskatās un dara līdzi visādas muļķības,kas gan noteikti neizslēdz iespēju par koleģialtāti, bet tad tik un tā ir vairāk nenopietni) veiksmīgi nolemām pielikt punktu ieilgušajam sausuma periodam Fukšu ballē. Un, goda vārds, ja atceries, kā bija pa skolas laikiem, kur viena pati diskobumba iekaro deju placi, šeit bija gan atsaucīga publika, gan optimāli patīkama mūzika, lai netraumētu iespējamos metālistus/hip-hopistus/popistus/alternatīviķus u.t.t. u.t.t., tika atskaņoti vidusmēra latviešu šlāgerveidīgie, pie kā visi jau ir tā kā mazliet pieraduši un var vilkt līdzi.
Šīs nogales rezumē?
1.Ir tāds jociņš : "Kā vakar ballītē gāja? Nezinu, vēl neesmu redzējis bildes." Identiska noskaņa arī manā galvā - bišķiņ kauns un bišķiņ neraksturīgi man, bet es jau zinu, ko tur sagaidīšu, tik īsti redzēt ta negribas.
2.Graujoši sirdsapziņas pārmetumi, ka mana prioritāte nav bijis os cranium, pH uzdevumi, pacientu tiesības un citi zvēriņi.
3.Vēl man ir aizdomas, ka ar mūsu grupu kaut kas nav tīrs. Vai nu mēs visi viens no otra vēl raustāmies vai ir kāda cita kosmiska problēma, kas neļauj īsti tuvoties. Tas tā kā būtu jāatrisina, jo nojaušu, ka 6 gadu laikā kādreiz gribēsies i plecu, uz kura var pašņukstēt, i vienkārši vairāk labus cilvēkus.
4. Un vēl es citreiz gribētu, ka varētu kā amēba sadalīties, tad i satiktu visus, visus sirdsāķīšus. (Jā, I. K., es runāju par tevi!) :)
prieks, ka atpūties.
ReplyDeleteman ir plecs, uz kura varēs šņukstēt. ;)
mēs tiksimies, tūlīt pat! :)
ReplyDelete