Dārza tējas iespaidā.

Es kavējos. Man nav bijis pulksteņa uz rokas kopš sevi atceros, taču es ar pieaugošas trauksmes sajūtu zinu, kā tas šādos brīžos mēdz būt, ka kavējos. Nevarētu pat teikt, ka mani kaut kur ļoti gaida. Vai piedāvā gaidīt, vai vispār esmu aicināta. Tik vien kā es pati drīzāk esmu iedomājusies to vietu un cilvēkus, kas tur nākotnē it kā būs un gribēs, lai es tur tieku tieši kādā konkrētā veidolā un konkrētām spējām. Bet pati tāda nekonkrēta... Kas grib kaut ko. Pilnīgi kā anekdotēs par sievietēm, kurām prasa, ko viņas grib un kad, bet tās atbild, ka nezina un ka vajag tagad. Un es tā arī daru, ka vienā brīdī plūc no ceļa visādus vēl augošus ziedus un krūmus, bet, kad ieskatos kādā no mašīnu atspulgiem vai citiem par spoguli labi kalpojošām virsmām, uznāk tāds kauns. Ka es neko no lielās pasaules vēl neprotu. Vēl turos pie saviem rozā burbuļiem. Pietam, lai vai kādi sūdi notiktu attiecībās, darbā un ģimenē. Es joprojām turos pie savām ļoti spilgtām, iekšējām, varteikt govju māvieniem līdzīgām pārliecībām, ka nevar jau būt, ka ir tik slikti. Tas nemaz neesot, ja ir tik slikti. Un tā kā tāds hidrofobs tauku piliens atgrūžos no realitātes, tā, it kā tas mani nemaz neskartu. Un tad tā inerti plūstu, līdz aizplūstu no tā prom. Protams, tas jau netraucē darīt visas vajadzīgās lietas, ko no manis prasa sabiedrība vai ģimene. Tas vienkārši liek apzināties, ka iespējamais iemesls, kādēļ es esmu sasniegusi visu, ko esmu, ir tāpēc, ka neļauju sev pilnībā apjēgt, ka tā patiesi ir mana dzīve un mana ziepju opera, kurā tas viss notiek. Bet stāsts ir par kavēšanos, jeb drīzāk kavēšanās sajūtu. Ka es it kā kaut ko nepaspējot, kaut ko nedarot kā vajag. Ka priekšā taču ir tās lielās durvis un mani vienkārši stumj uz tām, neprasot, vai es gribu. Pati stumjos, neprasot sev, vai es gribu. Jo laikam jau tas ir gan skaidrs - atpakaļ iet neiznāks tīri neeksistējošo laika portālu dēļ. Un stāvēt uz vietas arī nevar. Jo tad sāk iztrūkt piepildījuma un laimes sajūta, sajūta, ka būtu mērķis. Pietam, ar tiem mērķiem jau arī ir savs lielais bēdu stāsts, kuram es gribu atrast kādu zinātnisku enciklopēdiju, kas man atspēkotu visas manas šaubas un liktu sajusties kā cilvēkam. T.i., parādītu, ka nejau mērķi ir svarīgi, bet tas, kā tu jūties uz tiem ejot un vai tie vispār ir nepieciešami labai personības/finansiālai/jebkurai citai izaugsmei. Jo, patiesībā, es jūtos slikti, ja no rīta pieceļos, neatrodu sev nekā jēdzīga, ko darīt, visu dienu noskatos seriālus vai novazājos pa gultu. Jūtos vainīga. Un tad man katrreiz sev jāatgādina - bet tev jau ir lielais mērķis. Tu uz to ej. Bet katra diena nez kāpēc turpina prasīt kādu mazāku mērķi, kas attaisnotu tavu eksistenci šeit. Tad iedomājos, ka varbūt ir vērts piekāst visu oficialitāti ar tiem mērķiem, un atstāt tos kā vajadzību un obligātu priekšnoteiktumu citiem, kas ar to grib ņemties. Jo citādi tā trauksmes sajūta, ka nedaru kaut ko, kam jābūt ļoti svarīgam, liek justies mazvērtīgam. Bet es to nevaru ciest. Pie šīs sajūtas aizverās acis uz notiekošo apkārt. Tu sāc skriet pakaļ nedefinētiem un nevienam neko neizsakošiem tituliem, amatiem, spējām, bet piemirsti, ka dzīve ir šeit. Tā teikt, ka tagad. Un, kad esmu sev to visu piefiksējusi, atliek to sev arī iedauzīt, ka vērtīgas ir ikdienas nodarbes - vērtīgs brauciens ar autobusu, vērtīgs pusdienu gatavošanas laiks, vērtīgs matu žāvēšanas rituāls utt. Un nejau tāpēc, ka tas kaut ko ļoti iemācītu vai dotu dzīvē. Drīzāk, bez tā visa īsti nenotiek pati dzīve un no tā nevar izvairīties. Citādi jau tev vajadzētu būt modificētam dārzenim, kas nedara neko citu sevis apkopei, bet tikai lasa, piem., zinātniskus rakstus un sacer savas vēl nepublicētās kvalitatīva satura grāmatas vai, kā manā gadījumā tas varētu būt, dzīvo tikai darbā, neeksistējot pilnīgi nekam citam, lai tur sasniegtu savu maksimumu. Jo, skarbi, bet man ir pienācis laiks apzināties, ka, ja vien nevēlēšos noziedot pilnīgi visu, kas ar mani notiek cits, izņemot akadēmisko virzienu, līdz augstiem amatiem, valstiskas atpazīstamības man nenonākt vēl vairāku mūžu laikā. Un tad jau vēl tas jautājums - vai tu to patiešām vispār gribētu? Un atbilde ir nē. Patiesībā mana sirds velk uz laimīgu ģimeni, gadu garumā pievilcīgām attiecībām ar vīru un mīlestības pārsātinātām ar bērniem. Lai man būtu kāds vaļasprieks, kurš aizpilda tukšumus starplaikos un darbs, kurā jūtu atdevi no citiem, ka esmu tajā nepieciešama. Un miers. Miers ar sevi, apkārt esošo, bez steigas. Bez vēlmes līdzināties kādam citam, kuram varbūt ir pilnīgi pretējas noslieces, vajadzības un lietas, kas uzlabo viņa dzīvi. Šeit kaut kādā mērā ieskanās notis par intravertumu un ekstravertumu. It īpaši atstāja iespaidu kāds raksts, kurā visai labi bija aizstāvēts un izklāstīts intravertu cilvēku apziņas stāvoklis, domu gaita, intereses. Protams, ne jau mēs visi spēlējam tikai vienā no šiem lauciņiem, lielākā daļa atzītu, ka nav ne pilnīgs ekstraverts, ne intraverts, bet atzītu arī to, ka kāda puse tomēr dominē. Bet man pats svarīgākais pēc šā raksta lasīšanas, bija atzinums, ka es varu un man pat vajag nejusties nepilnīgai, ka esmu vērsta uz iekšu (ne visai labi skan, bet ideja ir skaidra). Ka nesajūsminos par publikas uzmanību, nedievinu skaļas ballītes, nespēju spļaut arā savu viedokli ikvienam, kurš grib vai negrib to klausīties. Nevēlos iesaistīties bez uzaicinājumu, ja vienīgi tikai lietās, kas mani personīgi ļoti saista vai no kā atkarīgas kādas man svarīgas iespējas, kāds man svarīgs cilvēks. Un tas nav mazāk pievilcīgi, kā būt visuresošai sabiedrības dvēselei. Drīzāk tu esi kā vēlviena pasaule, kas atklājas kādam, kurš vēlas to atklāt.