Lielas domstarpības.

Sen nav nekas šeit skribelēts. No daļas tāpēc, ka man piepildās - cilvēkus maz interesē, kas tad otram, ja vien nav kāds nošauts un tā. Bet otrādi - es jau rakstu sev. Vairāk un mazāk, bet taču tomēr, lai nesēž iekšā neizskaidrojama žņaugšana, bet tiek pateikts reālā un skaidrā viedoklī, kas tad ir.
Visa vasara paskrēja ar lielu vajadzību kļūt atkal par sevi. Vai drīzāk sameklēt to, ko pati sev nozīmēju. Cik daudz man ir svarīgi atjēgties par savu lomu šajā sabiedrībā, un cik plaša man tā vispār ir. Liekas, ka vecums nav īstais šādām izklaidēm, bet "pusmūža krīzes". Tā arī nevarēju sabaroties ar dzīvošanu vienkārši un tāpat. Un visi mazie nieki, kas jādara, jo jādara, šovasar tā pa īstam zaudēja savu nozīmi, tikai lieki skrāpēja nost cerību, ka mēs tak šeit esam ar kaut kādu jēgu.
Arvien tuvāk iestiepju iekšā savu mīkstumu, nokaunos no pārāk lielas draudzības. Pietrūkst skaidru cilvēku. Tādu, kuriem ir viegli. Varbūt tas saistās ar vidi, kurā lienu arvien dziļāk - te īsti tādu gaiši-laimīgo nav. Ir visādi - morāli, amorāli, egoistiski, iedomīgi, godīgi, laipni. Bet gaišu nav. Bet no bērnības un skolas laikiem aizķēries prototips par ideālo kā harmoniski patieso. Laimīgo savā dzīvesmīlestībā. Ar Lauri iedomājāmies, ka tā nav vienkārši ekonomiska patiesība, tas ir visapkārtesošs stāvoklis - trūkums.
Visai skaidri apzinos, ka laiks izaugt. Atstāt mājās idejas, ka visiem vajag būt patriotiskiem, visiem vajag neizlikties. Jo tā jau tas nestrādā. Lai saņemtu, kas tev vajadzīgs, reizēm ir jānoklusē, pretīmnākšana bieži ir solis atpakaļ. Arī izmantošana ir bieža rutīna.
Man pat liekas, ka banalitāte, virspusīgums un kā garīgs tā fizisks tukšums iekļaujas organiski ikdienā. Tos vairs neapsūdz par sliktu kvalitāti un gaumi. Tas ir standarts, lai būtu vieglāk. Otra galējība - censties izdomāt sev problēmas, mākslīgi izgaismot savu dzīvi, kļūdaini uzskatīt sevi par sasodīti izsmalcinātāko un pārdabiski oriģinālāko sabiedrisko aktīvistu vienkārši nosit. Jo tas viss izskatās un ir arī pamatīgs blefs. No manas puses, protams. Pierādījums ļoti subjektīvs un tikpat banāls kā iepriekš teiktais - būdama nemazgāta, neķemmēta, trīs izmērus lielākos gumijniekos, Rīgā atstātām grāmatām, ielām un pūļiem, es sajutu, ka dzīvoju. Bez liekiem aksesuāriem, baudā, ko sniedz blakusejošs vīrietis, noceldams no taviem pleciem smagumus un noslaucīdams melleņu nošņurkāto seju. Klusēdams.

Man ir bail, ka šis garstāvoklis neies prom.