Par maz to nenosauksi, ja noslēp pilnīgi visu, pat desktopam atstājot vien 2 ikonas - miskaste un tosteris ("my computer"). Es baigi daudz domāju, domāju, domāju, domāju, līdz man tik traki apgriezās dūša, ka pat vakar mēģināju likvidēt ar valsts svētkiem nomaskēto rīkles skalināšanu. Viss kārtība, es saku tikai "par" koriem un it īpaši mazajiem, kam Anglikāņu baznīcas velves iedeva nodziedāt visskaistāko Laimdotas dziesmu, kuru kādreiz esmu un būšu dzirdējusi, taču tas baznīcas beņķis lika man kreņķēties ne vien par to, ka sastāvu no mīkstumiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet arī par to, kāpēc vispār kaut kas izraisa reakciju uz kaut ko. Nāk atkal prātā tā ķīmija. Bet Vai tikai ar ķīmiju var izskaidrot vēlmi nerunāt vai periodiski sevi uztaisīt par "Kas Jauns" variāciju? Un kāda ķīmija varētu likt cilvēkam mainīties uz labu? Tajā Dieva stūrī es jau sēdēju un zināju, ko no manis prasīs rītdiena, proti, vai nu pieņemšanu vai nu likvidāciju. Sevis mīļās, sevis. Gaidu ar nepacietību nākošo nedēļu, lai piedot sev būtu visgrūtāk.
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
1. Es, it kā, zinu pilnīgi visus tavus kaulus, locītavas un saites, to veidojumus nosaukt vārdā un ar rādāmkociņu iebakstīt. Latīniski :). Mans mīļākais kauls ir krustu kauls, bet visvis nē - deniņu. Kolokvijā gāja traki, jo es īsti nenojautu, kurā kilometrā virs manis atrodas latiņa. Par spīti lielo zvaigžņu nedabūšanai, prieks ir uz visām pusēm - arā nemet un tālāk drīkst!
2. A kāpēc cilvēki dara visādos twitteros, facebokos, draugos, myspeacos, blogspotos u.t.t.? Nav par daudz gadienā, kur var redzēt tevi un varbūt pat gribēt tevi, bet nedabūt?
3. Runājot par 18padsmito - Man ļoti patīk sava valsts, ja arī viņai neiet tik labi, kā nāktos... Tomēr mana.
Lāpa x 1000.
No comments:
Post a Comment