Cik gan maz cilvēks var pazīt no cilvēka pat pēc 12 gadiem. Kauns, bumbulīt [mcā,mcā,XD,wtf, lol u.t.t.]. Jo man ir kauns tāpēc. Un vai augstprātīgi, vai ne, bet, tiešām, ne jau par sevi. Tā daži cilvēki nemaz nezina, kā var būt kauns par citiem. Viņi jūt tikai savējo, ja tāds atnāk. Bet man ir bijis kauns par daudziem - iespējams, jo nepatīk, kā tie sevi izķēmo. Visvairāk tajos brīžos, kad cenšas citiem ierādīt, kādi viņi nav, lai būtu, lai tiktu, lai ieķīlētos attiecīgās sabiedrības attiecīgos rāmjos. Un, kad es tā redzu un klusībā sarkstu, rodas atziņa, ka es noteikti negribētu būt zirnis tajā pākstī - zaļš un gatavs uzsprāgt no būšanas piederīgam kaut kam, kas smacē. Tomēr arī te ir vērojama slidenā nogāze - ne jau vienmēr vēlme iederēties kādā sabiedrībā ir smacējoša, citreiz tā pilnveido un liek pārdomāt savu attieksmi pret to, kā tu runā, smejies, kam tu smaidi, kam veltīts ir noklusējums un kāpēc, kas virza dzīvi. BET, stulbums, kur tu rodies, kur nerodies, toties tevi iznīdēt, šķiet, nav iespējams, jo tu jau atkal pierādi, ka tikai ar tevi ejot rociņā, var atsmērēties no jelkādiem pārmetumiem par cilvēcīgo un morālo stāju. Bet tiem, kas šo metodi lieto, būtu jāzina, ka ir tomēr daži, kas redz cauri, uz kādiem balstiem turas tā personības izdomātā harmonija.
A pa skolu kā pa rotējošu amerikāņu kalniņu. Doma, ka man līdzi iet pagātne, neļauj normāli dzīvot. Pat nevaru konkrēti nosaukt kāpēc, bet tā vienkārši maisās pa kājām arvien biežāk vai drīzāk kā štamps pieres vidū spīd no attāluma. Un, ja tā īsti godīgi, nav jau konsekvences tajā pagātnē, jo arī pati īsti nezinu, kas skaitos uz doto brīdi un no kurienes. Sajūta, it kā tas, kas tu biji, noliedz iespēju, ka tu vari arī ko citu. Un nekrietnākais tajā visā ir tas, ka mani pēķšņi interesē ceļojums uz Āfriku, nevis matemātiku.
____________________________________________
Eh, ku prasās pēc agras 31. augusta rīta pastaigas...
No comments:
Post a Comment