Bet par tagadni - Es, protams, esmu pie vietas stundu agrāk, lai nemanāmi iefiltrētos jaunībā un jauniešos sev riņķī. Tik daudz kolosālu iespaidu - no afro līdz pure eiro. Visi sasmaidās, kad ierauga pazīstamus snīpjus, kafejnīcā pirmie cilvēki - mīl galvaskausu shēmas. Mana paradīze, šķiet. Un, un, un es vēl neesmu pateikusi māmai, ka lietoju dūmkociņus, tāpēc katru otro ceturtdienu un piektdienu es būšu svēta kā Dieva Jērs, jo mēs taču tagad apmeklēsim vienu un to pašu mācībēku. Ir tik ļoti daudz kas, ka mute netaisās ciet, arī četri Jāņi no pieejamajiem 5 puišiem manā grupā. Un vēl cilvēks, kas publikai saka nē, bet ceru, ka tas viens pats tur tāds. Tagad vēl katrs rīts sākas ar domu, ka vēl sapnis. Un nespēju noticēt, ka vairs īsti nav par ko sūdzēties.
Ir brīnums, kā tie vēji mainās. Ar tas padevīgais un it kā skopais, kas nekad neforsēja ar stiprumu, tagad ir atpakaļ pie mana sāna un saka, ka kaut kas jāsaka, lai nebūtu neērti. Kas tad tur neērts? Manas takta sajūtas trūkums, vai Tava iepriekšēja negribēšana?
P.s. Vot, jāāā, es būšu kā šī mazā eņģeļsugas pārstāve:
No comments:
Post a Comment