Tad tā, kad visa iespējamā bagātība nav pieejama, jāsāk kalt plāni par to, kas ir tavi labākie draugi. Ja ir divi, ar to pilnīgi pietiek, jo viņi tevi mīl arī tad, ja esi liekēdis.
Secinājumu bumbiņas:
1. Līdz Liepājai no Rīgas vajag 3 mašīnas, atpakaļceļam 2. Trīs cilvēkus vidēji ņem viena no 600-700 mašīnām, galvenokārt tie ir krievu vai lietuviešu tautības cilvēki ar ieroci bardačokā vai celtnieki, vai neģēļi, kas ir ļoti pašapmierināti lapsu mednieki. Atpakaļgaitā nākas domāt, ka Kurzemnieki ir aukstasinīgi, bezsirdīgi un akli, taču ir vismaz viens jaunlaulāto pāris, kas uzskata, ka bērniem uz šosejas nav ne vainas un vismaz viens puisis ar ļoti jaukām smaržām un tendenci adrenalīniski apdzīt visas citas mašīnas uz ceļa.
2. Šoseja piedāvā galvenokārt traktorista iedegumu un visādas ieskrietuves, taču pats labākais, kas ir, ir fūres - pa seju danco akmentiņi un netīrs paliec jau pēc 10-15 min. Vēl braucējiem patīk, ja pārģērbjas ceļa malā. Vispār, labs ieteikums ir ņemt mazāk nekā vajag, jo citādi iznāk kā man, kas stipri domāja, ko varētu atstāt turpat uz ceļa un kā nomīcīt visu līdzpaņemto pārtiku ātrāk, tai skaitā fēnu.
3. Viesnīca ir tumša bilde. Tur mēs bijām tikai naktī un vienmēr tur oda pēc alus un kopmītnēm. Vēl es mazgāju drēbes ar fermentiem (tā BIJA rakstīts uz paciņas), un duša sastāvēja no kņopes, uz kuru ik pēc 30sek jāspiež.
4. Iestiprināšanās, pirms fasādes nojaukšanas pavisam, notiek iepretim pilēstas tirdzniecības kanālam uz nomaļiem beņķīšiem, kur viss apstājas, jo nav ne krīzes, nedz policijas, nedz citu ļaunu cilvēku. Dumji gan bija, ka viņi abi izdomāja mani baidīt un tēlot Edvartus no krēslas, kas tumšā nakts stundā kož. Es tik ļoti iekritu nestabilā histērijā, ka smējos turpat vai pusstundu. Skumji šeit ir tikai tas, ka nācās atteikties no krāsotām acīm, jo, kad es ļoti smejos, es ļoti raudu.
5. Fontaine ir mūža sapnis. It sevišķi kinky reggae piedāvājums un Skyforger, jo Ūsiņš jāj pamatīgi un dziļi. Tikai māsa dabūja starp acīm, kas man nepatika, jo es dabūju uz kājas ziloni un Lauris bija tas, kas iekļāvās pūlī un nekādu traumu nesaņēma. Tur mēs nobaudījām pasaulē garšīgākos burgerus un sapratām, ko nozīmē sirds pie letes - mērces uz kartupeļiem pietika un palika pat pāri. Daudz pūļu bija jāpieliek, lai tiktu līdz naktsmītnei, bet sarunas gan kā no grāmatām - par dzīvi, laiku, kaķiem, kuri skrien tos kilometrus pakaļ, ir balti, balti un ņauūūūd, ka grib ēst, ka ir gan jāapstājas un jāprasa Statoilā kaķbarība, kura tur tiešām ir! :)
5+. Nemaz ne brīnums, ka līdz jūrai mēs netikām. Toties vecpilsēta ir pasaku pasaka. Jā, man pat ir bilde ar ģitāru, kuru es sasodīti mīlēšu, lai nepazūd. Univeristāšu ēkas, man jau liekas, ir pašas smukākās. Kā tādi milži, parasti ieslēpušies zaļumos. Un, lai arī Rīgā arī ir, no Liepājas stiept grāmatas ir daudz ekskluzīvāk. Mans ir Allans Po, jo pēdējā laikā kaut kas ir ar tām sirdīm, tai skaitā Nodevīgo.
P.s. Mans lielākais secinājums ir tas, ka vajag tkai divus cilvēkus, lai varētu jebko.
BILDES:
Kā es smaidu! :) Laukā no Piņķiem, kaut kur 10-12km gājumā.
Tā ir no malas. Kad pašam jāceļ roka, tad mazliet gribas cerības.
Nav pirmā diena. Toties tā bilde būs kolekcijas kā ar Valdemāru.
Tas ir viens Liepājas jumts. Uzreiz virsū nāk Vācietis ar saviem jumtiem. Tieši šitādiem.
Un te dzīvo rūķīši.
Es viņā samīlējos...
Man nepatīk, kad saka priekšā kā ko darīt. Viņai arī ne.
Nikns sargs. Nevar redzēt, bet tie zobeļi un skaņa vispār pārspļauj fantāziju.
Lūk tā ir jēla gaļa.
Gandrīz Jelgavas cienīgs skats. Šo es tikai lai baidītu māsu. Viņai bija vistiņas gaita pāri tiltam ar dēļiem, kuriem spīd cauri "augstāk par zemi".
Mana nojauta teica, ka te būs ilgi līdz mājām jāgaida...
...ļoti ilgi. Un forši.
No comments:
Post a Comment