Tas viss izskatās pēc muļķu skrējiena, un balva - cilvēks. Kas gan būtu tā smējies kā es šovakar, kad, pieminot atmiņas pa rindkopai, atklāju aizvien jaunas un jaunas pārskatīšanās. Būs jādomā, ka aklums gan ir bijusi un būs mana lielākā problēma.
Kas notiek, kad cilvēcīgā, sociālā būtne paliek viena? Viņa jūk prātā vai sīkāk iedziļinās gremošanas procesos? Ja šobrīd nebūtu tik ātri izaugusi, varbūt tas viss būtu mīkstāks. Vienaldzīgāks? Ko es panācu ar to savu ļaušanos, lai muļķo? Ļoti oriģināli, teikšu, tā mācīties dzīvot. Tādus sauc par nelaimes čupām. Kas nav kā lielas, pūkainas maitas, kuras perfekti zina, kā jākož pa artērijām.
P.s. Kultivēju mīlestību, taču ar pāris smadzeņu rievām plusā.
P.p.s. Ģimene, kā parasti, ir vienīgais, kas saprot un neatgrūž.
No comments:
Post a Comment