Cik pārlaimīga šodien diena tikai tāpēc, ka ir, tiki tāpēc, ka Straumēni nemeloja - ziemai pāri izkāpis pavasaris un tas tiek arī par vasaru. Un tāda tērcīte, kas manā konkrētā gadījumā tek pa riņķi, skalo it kā smiltis mutē, it kā arī skaidru ūdeni. Protams, cilvēciskās attiecības. Mans puika vakardien jautāja, vai es zinot, ar ko atšķiras eksplozija no rūsēšanas? Būdama puslīdz ķīmiski-bioloģiski noskaņota, atklāju - ar oksidēšanās jeb, smukāk sakot, degšanas ātrumu, bet tā jau pilnīgi ne ar ko, ka esot jau viens un tas pats process. Tad nolieku klausuli, apsēžos balkonā un ievelku piesātināto gaisu. Vai tiešām nav atšķirības? Vēl kāda, tikai tas, ka esot savā saspamotajā galvā, nonivelēju. Ir pamatīga starpība starp sprādzienu un lēnu, zemisku, kā arī nenovēršamu rūsēšanu.
+ Tagad tā mierīgāk, es kļūstu aizkustināta no čipsu reklāmām, bet tāpat - mierīgāk. Pirmo reiz pa ilgiem laikem satiku savu mazo brālēnu - skropstas kā govei, acis kā tādi milzīgi zili ezeri, cirtaini, pelnu pelēki mati. Velnišķīgs smaidiņš. Atceros sevi. Principā, nekas īpašs, atskaitot arī acis. Ir bilde, kurā biedrojos ar savu pirmo suni. Un goda dieva vārds, tik laimīgu kā tajā vietā un brīdī, es vēl sevi neatminos. No kā tas tā iznāk, ka bērnībā mēs esam tādi? Patiesi, kā ne no šīs dobes.
Šodien mudināšu katram pa cukurgailim! :)
No comments:
Post a Comment