Frizieris mani sāpināja pašā jostasvietā - teica, ka apnikšot un tāpat nogriezīšu. Tie ir ļoti stipri vārdi, lai tos sadzirdētu un varētu nebļaut pretī kaut ko par "es izduršu tev acis un kaut tev tārpi smadzenēs". Vismaz man. Jo turos pie tā arī tagad, ka, gribi vai negribi, bet jāprotās. Pietam, galīgi nav attaisnojums, cik ļoti tavs sistoles tilpums neatbalsta tavu stāvēšanu taisni un ātri. Jo arī bioloģiskam faktoram var pārkāpt pāri, kā izrādās, ja ļoti grib, lai citiem nekas netiek, par ko parunāt...
Tad vēl sajuku mazliet ar savi par to, kas tad ir vērtība pie cilvēkiem, kad pie viņiem eju. Jo man pateica, ka esmu kā Māte Terēze. It kā jau baigi skaisti, ja neņem vērā pamatu, pie kura tas bija piesiets, t.i., ka nekur tālu šitā netikšu. Un, ja dara kā man patīk un iedomā vēl, tad tas nozīmē arī to, ka nevajag cūkām kaisīt pērles. Negribētos nodoties egoismā un pašapmierinātībā, bet izskatās, ka citādi tās lietas neies. Nu nebiju es domāta kādam par fonu, kur izcelties.
P.s. Un kosmosā man visvairāk patīk tas, ka tu ne ar ko nesaskaries.
Subscribe to:
Post Comments (Atom)
No comments:
Post a Comment