Ik pa laikam drīkst.

1) Ik palaikam drīkst:

Man šķita, ka zeme, ko mēs staigājam, ir jāstaigā, nevis mutē jābāž. Ka visu ūdeni, kurš satecējis, redz, ir tieši tavās plaukstās, tu varēji paturēt pie sevis, jo tad tam bija konkrēts fizioloģisks sastāvs un klāt tas, ko saucam par dzīvi. Nevar tādu ūdeni taisīt duļķainu un rādīt visiem, kas grib.
Nav man iedota tāda "skopija", ar kuru redzēt, kas ir iekšā. Man likās, ka būs un ka vajag tā, lai iznāk. Ka cilvēki domāti tam, lai iznāk. Jo nav taču īsti jēgas, ja tu sev taisi mīnusus, nevis plusus. Labi, citiem ir tiešām svarīgi par šiem mīnusiem pačīkstēt, bet beigās tik un tā nonāk pie galvenās problēmas - es neesmu ieguvējs. Vairoties no neiegūšanas, es daudz cenšos dot, lai sev pieturētu klāt un pataisītu par "savējo", ielaižu dziļāk, nekā citreiz vajag, un ļauju saprast, ka, ja tu man būsi svarīgs, es nekad tev neteikšu nē. Šādu pareizu mīlestību man deva, kā mamma to sauc, dāvana mūža pirmajā pusē. Kura īsti nemācēja pievilt, sadusmot, apgānīt, apmelot, nolikt novārtā. Nu nebija tādas plaknes pašā savas pastāvēšanas būtībā, ja nu vienīgi pazīstama no citu stāstītā. A mums dillemma, skaista un pusaudžu, kur vienam otru mīlēt bija svarīgāk, nekā būt pašam par sevi. Un pietrūkst, jo patiesībā, jā, liktenīgās sievietes ir forši, mazliet kuces savā dzīvē jāielaiž, par mini ganāmpulku viss jau zināms, bet es neredzu izdošanos arī nevienā no šiem variantiem. Un nejūtu sevi kādā no šīm lomām. Pareizākais būtu, ka piekristu māsai, kura šādos brīžos ir mans viedais gudrais, jo es zinu, ka man ir tikai domas, bet nav plauktiņu. Un viņa saka, ka esmu siāmas kaķītis. Un tas ir apzīmējums "skaties, bet neaiztiec, ja neproti". Viņiem ir balta spalva, lielas ausis un no sākuma liekas, ka ķēms. Tad tu padomā, ka tā baltā spalva daudz labāk jūt visus melnumus, tās ausis daudz vairāk dzird. Un tas nav ekskluzīvs. Tādi ir lielākā daļa to, kuri grib, lai kāds viņiem rūp pa īstam, nevis konkrētās diennakts stundās vai izdevīgos brīžos.
Ja uzticēšanos ir tik viegli pievienot miskastei, kā tu vari būt drošs, ka esi tā vērts, lai dzīvotu, smietos un turpinātu tālāk? Rainis ir teicis - "es, pasaules daļa, atbildīgs par visu". It kā pārspīlēti un drīzumā sāks nekrotizēt nervgaļus, bet tikai ar šādu stratēģiju un šiem cilvēkiem es zinu, ka varu piedot gandrīz jebko. Atklātība ir mans vajadzīgais skatījums.


P.s. Pirms izvēlēties, vai kādu taisīt par muļķi, jānoskaidro, vai tas tiešām ir to pelnījis?





_________________________________________
2) Kaut kāda sāpe no augusta vidus:

Cilvēks gana stulbs un pašnomierinošs. Jo tik labi ignorēt visas savas maņas var esot beigtam. Un es ļoti cenšos izvairīties no tādas dzelzbetona sedziņas pa virsu, bet tas sagādā tikai pretīgas kulminācijas. Un tad tu domā, kāpēc murgi. Kā tu varēji tā uz pusēm pārplīst un visus savus balodīšus izlaist laukā. Savādi, kad pēc tam viņi visi ir klusām jāsaliek atpakaļ un jāpierunā ne tik skaļi.
Saka, ka dzīvē esot vairāki pagrieziena punkti. Es saku, ka tādu nebūs nemaz, ja iztrūkst drosmes uz tiem. Nepalīdz fantāzija par akurāti perfekto nākotni, ja nevari apgalvot, ka tagadne nav labākais, kas varētu būt. Un tad tu tā kā iesprūsti, lai liktenis pats tevi atrastu. Jo tas tad paliek vienīgais absurdais lielums, kam vēl var tā mistiski ticēt, ja arī loģiski tu pietiekoši labi saproti, ka smejies pats par sevi un maskē savu vājumu.
Bet visvis neaprakstāmāk ir cilvēki, kurus palaid. Uz kuriem neskaties, jo nedrīkst. Jo tu esi tu un tieši tava moralitāte līdz šim bijis tavs tonis.