*Un tad bija bezgaiss, man un vēl divām tādām pašām metāla stīpas ap gurniem un tik spiežam no visa domu spēka uz pedāļiem, lai pievarētu mitohondriju izmisuma kliedzienus. Tālāk sacēlās stāvus divas un viena gandrīz zirgaste un lidoja pa tām un arī kailajiem, karstajiem pleciem baltas lodes. Gluži kā karā - divi bērni un viena māte slēpjas zem platu lapu krūma. Māte smejas, kad sīkie raud, un pati labi zina, ka pašai bail, ka nenosit tos viņas zvirbuļus. No visa tā svētā piesaukšanas krusu kāda iekšpļavu izomerāze uztaisa krievu vārdiem "ļiveņ", latviešu "gāž kā no spaiņiem, Jāņiem" u.t.t. Bet visas un vienmēr paliks tā, kā bija; visas gājām cauri ciemam, jo ir tikai viena iela un tā pati centrālā, zaļiem nāru matiem, kuros arī varēja būt pa kādam mazam, sīkam gliemim (ir tie mazie gliemežu bērniņi), nokapātu seju sarkanām švīkām, zilām kājām un pilnīgi slapjām padomjlaiku zandalēm. Es māti par to vasaru mīlu kā sava gara vaininieci, jo tad viņa ierādīja, ka ir viena vecuma ar mani.
*Nav pierādījumu, bet es labi zinu, ka vecmātes māsas dārzā ir mūžamežs. Un tieši man bija gods viņu izlaupīt. Stumt visas ogas pēc kārtas mutē, skābās spļaut pa kreisi, saldās nosūkāt līdz nāvei. Arī mazo pirtiņu varēja piebāzt pilnu ar vecām lupatām un taisīt dāmu no sevis un māsas. Lai citi neredz, kā Rīgas mamzeles aug laukos. Un tad, kā nebijis nekā, iet pa dēli. Jo neviena sevi cienoša 6gadīga meitene neļaus, ka viņu apceļ brālēni un viņu draugi (Īpaši tāpēc, ka tie jau savā starpā cīkstējās, kurš uzdos meitiešiem grūtāku misiju), un tiešām ies pāri laipai virs vircas bedres. Saspiestu degunu un acīm samiegtām, lai domā, ka neskatās nemaz. Pāries un sameklēs tuvāko nātri, ar ko no visas sirds glaudīt un paijāt, kā bija runāts, zaudētājus.
________________________________
Uzpeldēja. Tas tā vienmēr ir īsi pirms vasaras agros rītos.
No comments:
Post a Comment