Rar formāts.

Pirmkārt, šiten ir tāda vieta, kur visi, kas māk, meklē jaunu relativitātes teoriju, ņūtona likumus, kvadrātsaknes u.t.t., bet reti kad aizdomājas, cik labi ir vienkārši pabakstīt mākoņus. Vai kādu siltāku miesas gabalu, ko var arī vārdā saukt. Es skatos un man kļūst labāk neskatīties, jo, vēl drusciņ, un pāri pārvilksies spīdīga un nemainīgi auksta ledus plātnīte. Tā ir ar to būšanu zem debesīm - pastiep rociņas, bet neaizsniedz. Tad ko? - pašam uz turieni, ja vari. Citus līdzi gan ne, jo, iedomājies, cik lielas apbrīnas vērta ir viena pati zvaigzne pa visu kosmosu. Tikai jādomā, ka pārējiem paliek tā nepatīkami, kad jāsapot, ka nav īstā kalibra, lai teiktu - sveiks. Varbūt tas izteikts starp rindām, bet sievietes intuīcija ir tāda štelle, kas arī klusējošam baļķim var caurskatīt visas iespējamās skabargas. Tikai leņķis jānoregulē. Es regulēšu attieksmi, jo, atvainojiet, no pašpietiekamības vēl neviens nav karoti nolicis, taču ne vienu vien no tā atturējis. Un mani mamma iemācīja daudzas labas lietas domāt. Aktuāli tagad ir - tikt pašai ar visu galā. Nervozi jau ir - pirkstiņi laužās, zobiņi klab, sirsniņa streiko, za to tāds buldogs iekšā! Un nekas te nevar stāties ceļā. Kur nu vēl tie ambiciozie, aukstasinīgie, nievājošie. Labi vismaz, ka ir arī pretstati tam visam.

Otrkārt, tak, ja jau rakstu, tad līdz galam, - mani nomoka arī pavisam sarežģīta problēma - kā mīlēt tuvāko kā sevi pašu, ja acis laukā sprāgst no tā, cik pilnu salvešu pa visiem stūriem? Te nebūs ne militāru vienību, nedz frontes līnijas, te var tikai nožēlot to, kas pateikts, un klusi aizvilkties atpakaļ savā siltajā, mierinošajā ego. Pārāk atšķirīgas var būt divu cilvēku pasaules, lai kāda no tām mēģinātu konfrontēt otru, kaut ko nesalaužot.

Treškārt, es varu iestarpināt, ka man, nomainot visu savas dzīves atmosfēru, arvien biežāk nākas aizdomāties, ko dara tie cilvēki, kas palikuši pie... sauksim to par dvēseli. Vai viņi zināja jau no sākta gala, ka tā arī ir zinātne, vai tikai nojauta, kā tas ar viņiem vienmēr ir?

Rezumējot gan jāsaka, ka velns nav tik melns kā to mālē. Un man ir nosliece uz dramatizēšanu. Patiesībā, man liekas, ka tās ir hormonālas dabas svārstības, tāpēc neuztveršu sevi nopietni.